Par Valčaru 27. sērija.

Valčara bija iemests karcerī, un viņš saprata, ka izejas no situācijas nav praktiski nekādas, te vajadzēja padoties, bet kas būs tālāk viņš prognozēt nevarēja.

Iespējams, ka paralēli Groms tiek turēts tikai, lai apdrošinātos, ka darījums nenorausies, tomēr desmit kilogrami kokaīna, bija iespēja tikt pie biļetes uz brīvību,  jo summas ekvavilents bija pietiekami iedvesmojošs,  lai  savas pēcpuses pakustinātu pat visaugstākajā līmenī un tas Valčaram likās perspektīvs variants. Paklauvējis pie karcera durvīm, Valčara pasauca konvojieri.

-Paklau komandieri, pazvani Abramovičam un saki, ka Valčara grib tikties ar viņu nekavējoties, jo ir svarīga informācija.

-Labi, - konvojieris  atņurdējis, aizcirtis durvju lūku, nesteidzoties aizgāja  prom pa koridoru.

Konvojierim arī steigties īpaši nebija kur, priekšā vēl gandrīz visa maiņa, un ja katru lūgumam vai pavēli būtu nekavējoties jāizpilda viņš ietu strādāt citur. Bet citur viņš nesaņemtu bonusus par ātrāku pārvietošanos, tāpēc jāstrādā bija te, jo pēc 15 gadiem varēja doties izdienas pensijā, un pēc tam laist muļķi, bez tam jau tagad paralēli varēja piehaltūrēt strādājot par apsargu, bet tas viņam īsti nepatika,  jo tur atkal vajadzēja strādāt, tāpēc  viņš mājās dažreiz sēžot zīmēja plānus, par kārtējo korporatīvo biznesu un iztēlojās sevi, braucam jahtā ar meitenēm, dzerot šampānieti un nedomājot par ikdienas problēmām.

Nu stāsti Valčara, ko tad tu tā ātri visu izdomāji, - Abramovičs smaidīja, ieraugot Valčaru sava kabineta durvīs.,- nāc piesēdi, nekautrējies.

Es tā padomāju, ka man tā īsti nav ko domāt, atdošu tos desmit kilo jums, bet jūs garantējat noņemt man apsūdzību un es eju brīvībā, nokļūstu brīvībā, Jūs saņemat kokaīnu. – Valčara vienā teikumā arī bija beidzis visu savu sakāmo.

Abramoviča sejas izteiksme nemainījās, un neizskatījās ka arī tas viņu pārsteidza.

-Nu Valčara, redzi cik ātri mēs varam par visu vienoties, es pat arī to biju paredzējis, ka tu tā teiksi, bet tu taču gribēsi ātri paslēpties, un mums atkal tevi vajadzēs meklēt, tā protams neder. -  Abramovičs viltīgi pasmīnēja.

-Komandier, nu kāpēc karināt makaronus uz ausīm, Groms taču jums ir, un jūs viņu turēsiet priekš strahovkas, tāpēc  arī es nekur nepazudīšu.

-Nezinu, nezinu, jūs tādi draugi, ka gatavi viens otram rīkli pārgrauzt, kāds gan viņš man var būt garantija, ka tu viņu nepametīsi un mūs neuzmetīsi?

- Nu mēs jau te tā kā biznesa partneri , tāpēc droši vien neuzmetīšu.

- Labi, pamēģināsim, mums protams ir savas metodes, kā novērst negaidītus pavērsienus, bet tad tavs advokāts tagad atsauc tos kompromatus, kas atrodās pie viņa, jo tu jau tā te par daudz esi izvērsis savas aktivitātes.

-Atsaukšu, bet jūs mani pārvedat atpakaļ uz manu kameru, un rīt gaidu pie sevis izmeklētāju, lai runāt pēc būtības.

-Būs tavs izmeklētājs rīt šeit, par to nebaidies, savu advokātu arī aicināsi?

-Protams, man šaubu nav, ka arī rīt tas izmeklētājs kaut kādus zilus brīnumus nesāks veidot, tāpēc droši vien vajadzēs arī advokātu.

-Labi, ej atpakaļ uz kameru, esam vienojušies. – Abramovičs jutās gandarīts ar sarunas iznākumu, tāpēc, ka viss gāja pēc viņu izstrādātā plāna un Valčara pats sev bāza galvu cilpā.

Kabineta durvis atvērās un konvojieris izveda Valčaru.