Valčara, Valčara, es skatos tu te
mums jokus visādus taisi, un cilvēkiem gribi dzīves papostīt, un to visu tu
dari kaut kādu desmit kilogramu dēļ? – Abramovičs sēžot savā krēslā uzmeta
skatienu Valčaru, kurš tikko bija ievests viņa kabinetā.
-Nu, pasaki man Valčara, priekš
kam tev tāda vienkārša lēmuma pieņemšanai, vajadzēja advokātu šurp aicināt, vēl
visādus muļķīgus rīkojumus atdot, tā mēs draugi nekad nekļūsim, es taču tev
prasīju, lai tu pats lēmumu pieņem, nevis sāc kustināt savus galus. –
Abramovičš turpināja.
-Jums, nevar uzticēties, man vajag apdrošināties pret nevajadzīgiem
pārsteigumiem. – Valčara pacēlis galvu ieskatījās Abramovičam acīs.
-Es taču tev teicu, ka viss būs
kārtībā, te iet runa tikai par to, lai mēs draudzīgi sadalītu to, kas mums
pienāktos.
- Ko nozīmē pienāktos, ko tad jūs,
kā parasti to nedarat ar izņemšanas aktu, kuru pēc tam jūs saplēšat un izmetat
miskastē? – Valčara bija tik nikns, ka nevarēja pat mierīgi parunāt.
-Priekš kam mums izņemšanas akts,
mēs taču esam civilizēti cilvēki, mums nevajag neko atņemt, mēs tikai gribam
padalīties un tas arī viss.- Abramovičs smaidot ironizēja.
Valčara, pasaki man godīgi, tu
vispār taisies dalīties, jeb komēdiju man te spēlēsi?-Abramovičs mainījis
sarunas toni pārgāja uzbrukumā.
Es jau teicu, man nav garantiju,
ka mani pēc tam nenovāksiet, tāpēc atbilde ir vienkārša, dalīšos, ja dodat
garantijas, nedalīšos, ja nedodat.
Kā gan es tev varu kaut ko
nogarantēt?
Gromu, bez abjebona te ievilkāt?
Nu tad jau arī garantijas varēsi sazīmēt, es saprotu, ka tu te pēdējo stabuli spēlē, jo
esi vistuvāk man tāpēc pakonsultējies ar saviem šefiem, un dod man atbildi, vai
nu jūs mani laižat ārā un dabūsiet ko Jūs prasāt, vai nu turpiniet lauzt Gromu,
kurš vienalga neko palīdzēt jums nevarēs. – Valčara pabeidzis savu sakāmo
vēroja Abramoviča reakciju.
Nu, es jau zināju, ka tu ar pliku
roku neesi ņemams, vēl jo vairāk atceroties jūsu bandas izlēcienus, man
gribētos jūs visus nošaut, bet tā nu dzīve iekārtojusies, ka šaut jūs
nedrīkstu, laiki tādi. Tāpēc izdarīsim tā, tu pasēdēsi karcerī, bet es
padomāšu, ar cilvēkiem parunāšu, un došu tev atbildi. Ja tā esi ar mieru, tad varam
turpināt.
Nu, un kas tālāk? Es gribu, lai
pie manis atnāk advokāts, es arī nevaru viens pats pieņemt lēmumu par pustonnu
kāposta.- Valčara neatlaidās.
O, nē mans dārgais draugs, tu
mazliet kaut ko šeit neesi sapratis pareizi, lēmums būs jāpieņem vienam pašam,
savādāk neies cauri.
Tas ir kā?
Tā lūk, vienkārši, tu pasaki kur
jums stāv kokss, mēs godīgi paņemam savus desmit kilogramus, un draudzīgi
atvadamies.
Un jūs tā godīgi paņemsiet desmit
kilogramus, un visus palaidīsiet mājās? Es pēc idiota izskatos, vai tu mani
vērtē tik zemu, ka stāsti man tādas pasakas, tikai tāpēc, lai vispār kaut ko
pateiktu?
Domā, Valčara, domā, laika tev
nav daudz, tāpēc domā rūpīgāk, man nav laika ar tevīm te diskutēt, trjumā pie
parašas padomāsi, tad arī parunāsim vēlreiz.
Izvediet apcietināto, - Abramovičs
pasaucis konvojieri, pagriezās krēslā, lai neredzētu, kā Valčaru izved no viņa
kabineta, lai nedomātu par nākošajiem notikumiem, kuri varētu parādīties.
P.S. Paldies Egīlam, Guntai M., Gintam M. bez Jums šis nebūtu noticis.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru