Par Valčaru... 2.sērija.

Rīts kamerā sākās, kā vienmēr - balandjors atvēris mazās durtiņas pakliedza, lai kāds savāc maizi, putru, tēju, cukuru, sviestu, un zaļgandzeleno šķidrumu, kuru cietuma administrācija  par pienu sauc, lai arī piena tur nav ne grama. Valčara tikai ar vienu aci piefiksējis, ka viens no kameras iemītniekiem tomēr piecēlies, turpināja „likt uz masu”. Līdz rīta pārbaudei, vēl bija palikušas 2 stundas, putru uzsildīšu vēlāk, Valčara apgriezies uz otriem sāniem pārvilk pāri savai galvai segu.

 Kamerā varēja sadzirdēt kustību, kāds steidzās paēst, kamēr putra vēl nebija atdzisusi, kāds gāja nomazgāt seju un iztīrīt zobus. Diena bija sākusies. Valčara, tu ko, uz rīta pārbaudi necelsies?- viens no biedriem-Garais, mēģināja uzrunāt veco vīru. Nahren man mosties, vai tad viņi mani neredz, es viņiem ar roku pamāšu, lai šiem sirds mierīgaka, ka neesmu beigts- Valčara atbildēja un nemaz netaisījās rāpties no palmas lejā. Garais pēc skata uz 25 gadiem, izstīdzējis zaglēns, kurš pamanijies iekrist par degvīna pudeles zādzību no lielveikala, nosacītā soda izciešanas laikā, kas viņam automātiski nozīmēja, sēdēt visus 3 atlikušos gadus šajās sienās.

Līdz zonai tā arī nebija vēl ticis, tāpēc, lai arī viņš visiem brīvībā esot stāstija, kāds viņš krutais pacans esot bijis, tomēr par zeku uzskatīt viņu nevarēja, jo neko viņš no īstā cietuma vēl nebija redzējis. Kameras durvis atvērās – kto tam bļa spit na paļme, dļa tebja čto specom priglašenie nado? - rīta pārbaudes dežurants noaurojās. Da miegs nāk komandieri, man jau 50 gadiem pāri, lai es te pa palmām lēkātu, kā mērkaķis, tikai tāpēc, ka tu tā gribi. Pieskaitīji, kamerā esmu, nu i viss, ej skaiti tālāk- Valčara savā manierē viņām izklāsta savus argumentus, bet miegs vairs nenāca.

 Dežurnats saprotot, ka vecajam vīram taisnība vien būs, pabeidza skaitīšanu. Durvis aizvērās.

Nu tu viņu kruta pasūtīji,-  Robčiks mēģina viņu uzslavēt, ar uzasināto karoti mēģinot sagriezt maizi daudz maz normālu ēdamu gabarītu lielumā.  Valčara, pie sevis nosmīnot vien domās pie sevis nosaka -, tupagalovie idioti, viņi pat nespēja saprast, ka ne jau es dežurantu pasūtīju, bet visai kamerai pateicu, ka manā vecumā, uz otro gultas stāvu nesūta, tikai cieņas pēc, nerunājot par to, ka sesto reizi jau tieku iesmests.

Nekas, gan es to cieņu viņiem pauros iedauzīšu ja ne uzreiz, tad ar laiku, vai vēlāk zonā, kad jau pa vienam satikšu un predjavu uzmetīšu, kaut gan, ja tā padomā, tad arī tepat varētu to visu nokārtot, bet nu jāskaita tie grēciņi, lai jau krājas, jo vairāk sakrāsies, jo vairāk būs ko vēlāk „izkačāt”.  Odin Tri, Odin Tri -No blakus kameras kāds mēģina sasaukt savus kaimiņus.

Okuņs pielecis pie restes, atbild – Runā! Pasauc Valčaru pie reškas – kaimiņi nokomandē. Tevi pie reškas - Okuņs pāri visai kamerai mēģina sasaukt veco vīru. Nu, kas bļē tie par manevriem, Valčara neapmierināts nomurmina, bet pie loga tomēr aiziet.  Sveiks bračka, ko vēlējies?- Valčara turpina dialogu ar savu veco cīņu biedru Borju, vecu rūdītu zeku, kurš atkal bija iekritis ar savu automašīnu eksporta organizēšanu.

Nu tu griez, ko tu te pazaudēji?- Borja acīmredzot bija jautrā noskaņojumā  un vienkārši sagribējās „padzīt zosis”.  Da vot, atkal tiem musariem nebija ko darīt, teica, ka man pietiek pa voļu staigāt, atsūtija ciemos, pie Jums, lai sevi parādītu un uz Jums paskatītos.
 

Jasno, nu tu ja kas, tad padod ziņu, ja kā trūkst, davaj do svjazi,- Borja ar to arī beidza sarunu.

A, tev tur cipa tavi koriši sēž? – kameras vecākais - Tūzis, skatoties, kā Valčara rāpjas lejā no savas škonkas, šo uzrunā.  Da tā, vienreiz kopā brīvībā fokusus kopā taisījām, Valčaram negribējās izplūst atmiņās. Tad jau tu tipa blatnais esi bijis?- Tūzis mēģina izanalizēt jauniegūto informāciju. Da nekāds es blatnais neesmu, nedzen duru, - Valčara atgaiņājas un atstājis ievilkties čīfu, apsēdās uz škonkas malas, lai paskatītos televizoru. A kurā tu zonā sēdēji? – Tūzim miera nebija. Un ko tas mainīs, ja es tev arī pateikšu? – Valčaram nebija noskaņojuma ar šo ielaisties garās sarunās.
 

-Da tā, čista interesanti, ja jau tu vecs cietumnieks, gan jau, ka visur esi bijis.

-Nu, tu redzi, tu man pats uzdod jautājumus un pats uz tiem arī atbildi, man jautājot, -Valčara nespēja beigt brīnīties.

Labi, dzīsim par tevi pragonu, lai var noskaidrot, kas tu tāds esi – Tūzis lietišķi atplēsa papīra lapai gabalu un sāka drukāt.
 

Dzen, dzen – gan jau uzrakstīs ar, tu tikai pareizi uzraksti manu pagaņalu, lai nesajūk, vecais vīrs nosmīnēja. Tu jau man ar savu biogrāfiju vēl neesi izstāstījis.

Da es tāds huligāns visu laiku biju savā dzerevņā, krucījos ar vitamīnu un vēl visādām štellēm, ahujenna biju pacēlies, palika brīvībā jaunais bembis, kuru tiko biju nopircis, a tā jau vispār es pacans skaitos, Tūzis ar lepnumu paskatījās vīra acīs. Tu ko, zonā biji pacans? – Valčara savilka izbrīnā uzacis. Nē, ble, ne zonā, čista mani iepriekš bija uz pusgadu notiesājuši par huļiganku, kamēr es tur tiesājos, tā mani arī no Valmieras izolatora  izlaida –Tūzis īsi izklāstīja savu pieredzi.

 Kā tu to zini, ka tu esi pacans? – Valčara sāka ironizēt. Nu kā, es tak tipa normāli atsēdēju, neesmu nekāds ļevais, vai āzis, značit pacans vai tad tā nav? – Tūzis lika ārā savus trumpjus. Nu bazara nav, ja jau tu būtu ļevais, tad droši vien es te nesēdētu, Valčara izdzēris savu čīfera porciju, iztina no papīra ledeni, un rāpās atpakaļ savā vietā, lai turpinātu skatīties televizoru...
 

Kā tu to čīfu vari iedzert, man no viņa vēmiens nāk? Okuņs, nolicis uz galda savu kafijas krūzi, nespēja beigt brīnīties.

Palīdz uzlabot garastāvokli un pašsajūtu. – Valčara, tagad saprot, ka arī šis nav vēl neko no zonas redzējis.

 Nevaru saprast, ko tev tāda pagaņala interesanta – Okuņs?
 

Da šito man pagājšreiz iedeva, kad tupēju līdz tiesai, pēc tam palaida brīvībā, kamerā biju vienīgais latvietis, tāpēc arī iedeva tādu iesauku. Es arī prasīju, kāpēc, man teica tapēc, ka: „Baltijskij”, normāla tak pagaņala, -Okuņs aizstāvēja savu cietuma vārdu, jo zināja, ka ja reiz iesaukai pats ir piekritis, no tās atteikties vairs nevarēja.
 

Hmm, - Valčara novilka un domās ekranizējot, šo veselīgā humora piedūrienu, tā arī nesaņēmās turpināt dialogu, jo arī te sarunas biedrā, bija jūtamas pabeigto 5 klašu sekas.

Konfektes arī uzdāvināji?- Valčara vēlējās nofinalizēt sarunu.

Jā, veselu kilogramu šokolādes konfekšu, toreiz dabūju pirkt.

Tad jau tev pēc īstām cietuma tradīcijām viss ir noticies, pasmaidot Valčara paskatījās šī naivā puikas acīs.
 

Jā, kontingents te ir tāds mutnais, jāsagaida vien būs tas Jūrmala, ja jau šie saka, ka vecs pieredzējis zeks, būs vismaz ar ko par dzīvi parunāt. Jo te izskatās, ka savas smadzenes cilvēciņi vai nu vitamīnā sabojājuši, vai arī Makdonaldos atstājuši. – Valčara pie sevis jau bija izdarījis pirmos secinājumus. Nekas, laika man pietiks, gan jau tiksim ar visu skaidrībā, un mēģināja nosnausties.

Kāds atkal sauca, kameras numuru, lai saņemtu  zirgu.

Acīmredzot kāds atkal mēģina sazināties....

Tupinājums sekos.