Par Valčaru 3.sērija...

Vakars pienāca nepamanot, Valčara uzlika sildīties ūdeni, lai pēc tam uz krūzītes uzliekot alumīnija bļodu varētu uzsildīt neapēsto krovņaku. Valčara, ko tu pie galda nesēdies, kaut ko aiz muguras sev jūti? – Tūzis noskatoties Valčaras meditēšanā ap savu makaronu bļodiņu vēlējās uzzināt. Tūzis acīmredzot tomēr bija lietas kursā, ja kāds cits ieslodzītais pats atsakās iet pie kopējā galda, tam var būt iemesls, ka ieslodzītais tomēr kaut ko slēpj no pārējiem, iespējams viņš ir apbižotais un nolaistais, bet tajā atzīties viņu piedabūt nevar.

Iespējams, ka cilvēkam ir kāda infekcija, un viņš tādā veidā cenšas neaplipināt pārējos, jo cietuma administrācijai jau ir vienalga, kamēr tev nav tuberkoloze, kas praktiski ir vienīgais gadījums, kad ieslodzītais tiek izolēts no pārējiem. 

Nē, neko nejūtu – Valčaras acīs parādījās nicinājums, - ar mani taču viss ir skaidrs, bet es par Jums vēl visu neesmu uzzinājis, tīri nekā personīga, man dzīvē visādi ir gājis, un pēc tam attaisnoties, ka es kaut ko neesmu sapratis, tomēr nesanāks, no manis paprasīs atbildēt, kā no saprotoša, nav jau Jums par ko uztraukties, zonā neesat bijuši, Jūs vēl cietumu neesat redzējuši, šeit vēl tikai viss sākas, tālāk būs tikai žostkāk, bet tie kuri no Jums izturēs, tie arī varēs beidzot pateikt, ka ir sēdējuši, ar to nav jālepojas un jālielās, un labāk to vispār nevienam nestāstīt, bet kādreiz neviens kopā uz lietu negāja, ja biedrs nebija vismaz vienu hodku izgājis, tas tagad Jūs te uz vienas kājas nostāvat un pēc tam savā pagalmā visiem pa pālim stāstiet kādi Jūs ugalovņiki, mūsu laikā, to visu vajadzēja nopelnīt ar savām asinīm. Tāpēc aizslēgsim šo tēmu, - Valčara pabeidzis savu sakāmo paskatījās apkārt.

 Kameras biedri izskatās, bija klausījušies katru vārdu, un nespēja saprast, kā tādu informācijas daudzumu sagremot. Pēc mulsuma minūtes katrs atkal atguvies turpināja savu iesākto. Tūzis negribot zaudēt savas pozīcijas, tomēr neatlaidās – Tad jau toreiz par mužiku bija grūti kļūt? Valčara nosmīnēja un pajautāja, Tu esi cietumā tik ilgi sists, lai 3 dienas nevarētu piecelties no gultas? Par ko?-Tūzis izbrīnīts paskatījās. Nu redzi, tad jau tu nemaz nezini, kas tu patiesībā esi pa dzīvi, jo tas ko tu saki vēl jau ir jāpārbauda, nozīme ir tikai tam ko par tevi saka citi arestanti, tāpēc mēs esam divās dažādās pozīcijās, par mani vēl var noručīties praktiski visi ar kuriem esmu kopā sēdējis, bet par tevi?- Valčara apsēdās pie sava skapīša un sāka ēst savus uzsildītos makaronus. 

Tūzis pārfiltrējot iegūto informācijas devu, tomēr negribēja padoties- nu tavos laikos, jau toreiz bija savādāk, tagad taču daudz kas ir mainījies. - Piekrītu, bet neviens nav atcēlis tādas lietas, kā cieņu pret vecākiem cilvēkiem, godīgumu pret apkārtējiem, un elemetāras pieklājības normas, tas arī tevi raksturo, kā cilvēku kopumā, šajās sienās šīs īpašības ātri vien izskristalizējas, un ja tev tādu nav, tu to nevarēsi noslēpt, cietumam ir acis un ausis visur, tas tev nākotnei zināšanai varbūt noderēs, kas zin,- Valčara nobeidza savu sakāmo.

Tūzis sapratis, ka vecais vīrs tikai vēlas viņu pamācīt, piecēlās no savas škonkas un devās pie plauktiņa, kur stāvēja veikalā iepirktais proviants, - Valčara, kafiju dzersi ar cepumiem? Jā, derētu kaut ko garšīgu, Valčara piecēlies sameklēja savu krūzīti padeva to Tūzim, lai tas pielietu krūzītē ūdeni kafijas apliešanai, un sāka meklēt cukuru, - Kāds nav redzējis kur ir cukurs? - Valčara jautājoši apskatījās apkārt. Kamera klusēja. Es, savu devu no rīta pie putras pieliku, vairāk neesmu ņēmis – Okuņš nedroši ierunājās. Arī Tūzis, kā kameras vecākais sapratis, ka šis ir gadījums, kad jārīkojas, nodublēja Valčaras jautājumu – Nu, kurš tad paņēmis ir to cukuru? Visi sāka atskaitīties. Garais praktiski nekad cukuru nelietoja, tikai uz reta uzbēris uz baltmaizes, smejoties vienmēr atjokojis, re kādu torti sev uzmucīju, vienmēr smīdināja pārējos. 

Robčiks pieteicās pats, pasakot, ka viņš speciāli uz vakariņām bija taupījis, un tikai tagad iebēris tējā, un To Tūzis bija pamanījis. Visi skatieni apstājās pie Ruslana, kurš ēri iekārtojies savā škonkā klusēja, kā ūdeni mutē ieņēmis, un turpināja skatīties televizorā, it kā uz viņu tas viss neattiektos. 

Ruslan, tu ko, krovņaku nožurkoji?- Tūzis pirmais uzdeva jautājumu. A ko, bija tak cukurs, es tak redzēju, ka palicis, kur problēma? Ruslans paskatījies uz Tūzi tikpat droši atbildēja. Valčara piegājis blakus Ruslanam, pieliecās, lai varētu paskatīties Ruslana acīs - Ruslan, tu kādam uzjautāji, vai kāds šodien nav vēl ēdis sev pienākošos cukura devu, nu elementāri kādam palūdzi atļauju, ja jau tu zināji, ka savu cukuru tu biji apēdis? 

Cukurs taču ir krovņaks, bet krovņaks ir svēts, esi tu kreisais vai blatnais, visiem jābūt vienādā daudzumā pieejamam, un nedrīkst tev viņu atņemt un arī nozagt no cita nedrīkst, tu to saproti? Bet tur taču bija čut čut palicis, es domāju, ka tur taču čista varbūt puskarotīte bija pāri palikusi, Ruslans jau nedrošā balsī iebilda un varēja tikai sākt apjaust, ka draudu mākoņi ātri savelkas pār viņa galvu.

 Ruslan, tu taču nožurkoji man piederošo krovņaku, - Valčaras tonis jau bija pārmainījies,- Žurkulēn mazais, - un jau nākamajā mirklī, atvēzējies ar savu labo roku, kurā turēja savu alumīnija krūzīti ar sev tikko aplieto kafiju, no visa spēka trieca to pret Ruslana galvu...... 

Turpinājums sekos.