Par Valčaru 1. sērija

Vecais arestants Valčara, atkal bija iekūlies piedzīvojumā, un atkal viņam vajadzēja braukt uz sen iepazītām vietām. Valčara par to neuztraucās, cietumā viņa reputācija pa visiem kopā nosēdētiem 15 gadiem, bija nevainojama, un nekas jauns tajā pusē žogam nebija sagaidāms, bet vecais, dzīvē piekusušais vīrs, lai arī nebija svēts pārējo līdzcilvēku vidū, tomēr uzskatīja, ka kaut kā tomēr par īss bija tas brīdis, kad atkal aiz viņa aizvērās cietuma vārti.

Ehh, atmiņas, čomi, jaunās meitenes, nauda, tjorkas, varkas, piķis, vispār voļa ir viena forša padarīšana, Valčara padomāja un devās etapā. Nekādu Ameriku jau neizdomāsim, Valčaram bija jau absolūti vienalga, kurā kamerā viņu savējie paņems, bet karantīnā čilojot tomēr atnāk zīmīte, kurā Valčara, lasa: „Vecais atvaino, pie mums vari iebraukt tikai pēc 3 dienām, jo pie mums ir pilns, un kūma nemainīs tevis dēļ pie mums iebraukušo pasažieri.

Blakus kamerā prasies, džeki tur jauni, ir arī viens no vecajiem asobistiem, pārkantēsies, un iebrauksi pie mums.” Kas par herņu, nodomāja Valčara, kaut kāds kārtējais zelta olu dējējs nevar satīt bendzīnbāku, bet plančiks jau ir gatavs, un Valčara, dodās pretī nezināmajam, uzdodot sev jautājumus, kāda hrena pēc, viņu nevarēja uzreiz iekārtot, kur gribējās, jo te jau ir vieta, ko viņš dēvē par mājām, pametis skatienu uz savu „bendzīnbāku”, gaida, kamēr dežurants atvērs kameras durvis.

Prinjimajte – nokliedzas dežurants un Valčara sperot vienu soli sānis un vienu uz priekšu, sev pretim ierauga 6 jaunas sejas, kuras uz viņu skatās ar jautājumu acīs. Kas par nah... spalvainajiem, pie sevis nodomājis Valčara, tomēr pasveicina kamera iemītniekus, kā tas klājas - Sveiciens arestantiem, kas par hatu?- Valčara ienākdams iekšā uzreiz pasveicinās.

Svarīgā sejas izteiksme šo dzīves nesisto jauno arestantu sejas, liek saprast, ka, lai arī vecums pajauns, ponti un poņatijas te ir augstā līmenī. Kameras vecākais tik nosaka, piesēdies parunāsim. Valčara, jūt ka derētu paāzēt jauno komandieri, un lūdz šim papīru, lai varētu kaut zīmīti obščakam uzrakstīt. Pēc tam uzspēsi – stāsti, kas tu esi, pārtraucis pusvārdā atbild kameras vecākais.

Vai tiešām neredzat, ka es vecs klaidonis, sauc mani Valčara, stāstīt man daudz nav ko, visu dzīvi praktiski esmu pavadījis šajās sienās, baigi esmu piekusis, gribās atlaisties.  Vecākais pamet ar galvu, tur gulēsi, un norāda vecajam vīram, kur viņam iekārtoties uz divstāvīgo gultu, otrajā stāvā, no etapa parīt atbrauks „Jūrmala”, tas ir vecs arestans ar poņatijām, varbūt tevi atpazīs.

Tāpēc pagaidām rāpies „palmā” un sēdi mierīgs līdz nākošajiem norādījumiem. Aizsūtījis zīmīti uz blakus kameru, ka atrodās blakus, un pagaidām viss nepieciešamais ir, palūdza netraucēt, jo izskatās, ka jaunajā dzīvoklī piedzīvojumi tikai sāksies. Prāta uz kašķi Valčaram nebija, vispār viņš bija ļoti miermīlīgs cilvēks, tāpēc negribēdams paskaidrot, ka viņa vecumā ir diezgan problemātiski uzkāpt otrajā stāvā. Padzēris tēju no savas krūzītes tomēr ierāpās un aizmiga....  2. sērija rīt.