Par advokātiem, tiesām, prokuroriem un izmeklētājiem...

Jāsāk, laikam ar pašiem pirmssākumiem, ja nu pēkšņi tāds papīra gabaliņš, kā uzaicinājums ierasties pie izmeklētāja uzrodas Tavā pastkastītē.  Tu noteikti zvanīsi un prasīsi, kas par lietām, kāpēc par tevi tik ļoti ir ieinteresējušies, un gadījumā ja tu tomēr aptuveni nojaut par kādiem grēkiem būs šī saruna,  ir svarīgi saprast – savas vainas atzīšana ir pēdējais solis, ko vispār vajadzētu darīt. Izmeklētāji ir speciāli apmācīti cilvēki, kuri gan ar labu, gan ar ļaunu, bet šo atzīšanos mēģina panākt jebkādā salikumā, izmeklētājiem kamēr  tu atrodies bez advokāta, tevis fiziska ietekmēšana ir normāla parādība.

Tāpēc drošs paliek nedrošs uz katru sarunu ar šādiem cilvēciņiem, jāaicina līdzi advokāts, te ir bez variantiem. Advokāts kuru piedāvā it kā valsts, ir tikai lieka naudas iztērēšana, un vispār būtu jābrīnās par ko viņi saņem naudu, jo viņi vienkārši piekrīt visam ko izmeklētājs, tiesa vai prokurors teiks, tā vienkārši ir un viss. 

Es nesaku, ka nebūtu jāsadarbojas ar izmeklēšanu, kā viņi  to cenšās bieži vien „pagriezt”, bet no sākuma lūdziet, lai Jums kopā ar aizstāvi dod iespēju iepazīties ar lietas materiāliem. Un tikai pēc tam sāciet dot liecības. Ja izmeklētājs negrib Jums neko tādu piedāvāt, viņš piedāvās nopratināšanas protokolā uzrakstīt tikai vienu teikumu: Neko paskaidrot nevaru. Pajautās vēl vai uzskatāt sevi par vainīgu. Un kā nevainīgam cilvēkam mainīs statusu, no liecinieka uz apsūdzēto.  Bet tas notiks jebkurā salikumā, ātrāk vai vēlāk, bet notiks.

Tāpat šis statuss var mainīties atpakaļ uz iepriekšējo, bet to varēs redzēt tikai lietas izmeklēšanas gaitā. Jo vairāk informācijas izmeklētāji iegūst, jo viņiem vienkāršāk strādāt, tāpēc nevajag par visām varītēm viņiem palīdzēt savu stāvokli tikai pasliktināt, ar katru teikumu, kuru teiksiet.  Cik maksā advokāts?
Katram ir savs mērs- atbildēšu vienkāršāk – cik maksā tava brīvība? Tieši tik arī maksā.

Prokurori, nu tā jau ir atsevišķa suga, tas ir tas cilvēks, kurš uz savākto pierādījumu bāzes, veidos apsūdzību, un prasīs tiesnesim piemērojamo sodu. 

Protams ar prokuru var arī panākt vienošanos par soda apmēru, bet tas ir garš un sarežģīts process. Prokuroru attieksme mainās arī no tā, kāds advokāts tev atrodās pie sāniem. Un tā mainās, no pilnīgas un atklātas bezkaunības un cilvēka pazemošanas, līdz pat lietišķam sarunas tonim. Jo atceramies, prokuroram pār Jums ir vara arī cietumā, tāpat kā izmeklētājam un te jau var visvisādi notikties. Piezīmēšu, ka tieši šansonā – prokurori ir visnemīlētākie personāži, kaut gan manā skatījumā, izmeklētāji ir tie, kuri prasa vislielāko enerģijas piepūliņu, jo pierādījumu trūkuma dēļ, lietu var atmest atpakaļ, un tas nevienam izmeklētājam nepatīk.
 

Tiesneši – ja mums būtu objektīvas tiesas, tad nebūtu tik daudzu neloģisku spriedumu. Cik bieži Tiesnesis paziņo spriedumu,  bet tiesas spriedumā, vispār parādās citu personu dati. Ir bieži tā, ka jau pirms tiesas ir zināms, par to, kādu sodu piespriedīs tiesnesis. Tiesnesim var būt slikts noskaņojums, un tāpēc Latvijā arī tas ir jāņem vērā. Daudzi tam neticēs, bet par šādiem leģendāriem tiesnešiem pat veseli stāsti ir iegājuši folklorā. Atrodoties cietumā, jau tikai uzzinot, kāds tiesnesis ir nozīmēts, ļoti daudzi apcietinātie varēs praktiski ar 100% garantiju noraksturot tiesneša īpatnības, lietu izskatīšanas objektivitāti un pat piespriežamo sodu. Tā viņš ir.
 

Vispār ir trīs zelta likumi:
1. Esot apcietinājumā nekad un ne ar vienu nerunā par savas lietas apstākļiem, pietiek tikai ar panta nosaukšanu, lai pārējais kontingents zinātu ar ko ir darīšana. Lai kāds tev „čoms” būtu cits apcietinātais, ar kuru tu kopā ēd pie viena galda. Un tas parasti ir biežākais iekrišanas rezultāts, kad kāds vai nu noklausījies tavu stāstu vai arī tu pats esi izstāstījis kādam, ātri vien šie jaunumi brīnumainā kārtā nonāk jau izmeklētāja rokās. Jo „ragu metēju” ir ļoti, ļoti daudz.  Par lietu tu vari runāt, pēc tam kad jau esi notiesāts, jo 2x par vienu un to pašu lietu tiesāt nedrīkst. Parasti, tie pārs sējumi ir diezgan aizraujoša lasāmviela, tu brīnies, kā viņiem visiem ir pieticis pacietības to visu drukāt, skatīt un vēlreiz pārskatīt, meklē tiesas sēdes protokolos pārkāpumus, kur nav ietverti kādi vārdi vai frāzes, ko esi teicis, jo tas tiesas sekretāriem arī piemīt.

2. Nekad neatzīsti savu vainu (vainīgs vai nē, izlems galu galā tiesā), bet sadarbojies ar izmeklēšanu. Es nekad neesmu dzirdējis, ka tiesnesis teiktu: Tikai pateicoties, tam, ka apsūdzētais atzina savu vainu, mēs viņu šoreiz nesodīsim. Vainas atzīšana, nemīkstinās sodu, NEKAD!!! Tie visi viņu BLA BLA BLA par to ja atzīsies, tev būs skačuha, un tev maksimums, nosacītu sodu iedos, ir pasakas idiotiem.

 3. Nekad neekonomē uz advokātu. Es saprotu, ka daudzi nevar atļauties noalgot advokātu par 100Ls/h un vairāk, bet vienmēr ir varianti un tos var sameklēt. Tas ir pārbaudīts,  un tas strādā, ja kaut viens no šiem likumiem netiks ievērots, uzskati,  ka pats esi sev aizvēris durvis. 

BRĪVĪBAS CENU,  TU SĀC NOVĒRTĒT TIKAI TAD,  KAD TEV TO IR ATŅĒMUŠI.

No narkomāniem kuru ir ir lielākā daļa, atzīšanās tik panākta diezgan ātri – iemet viņus būrī, kamēr sāksies lomkas, un tad izsauc uz pratināšanu, noliek blakus protokolu, kurā jāraksta atzīšanās, pretim piedāvājot saņem kārtējo devu, pēc tam kad šis „dzīvnieks” papīriņu paraksta,  viņu atkal sasien un iemet kamerā, kur viņš uzsāk skarbo rehabilitācijas kursu :D Pret narkomāniem visi ieslodzītie izturas ar nicinājumu, jo viņi ir gatavi izdarīt jebko, lai kārtējo reizi apmierinātu savas vajadzības, bet par to kaut kad nākotnē.