Vai ieslodzītie vispār var resocializēties?

Saeima 2011.gada 14.jūlijā pieņēma likumu "Grozījumi Latvijas Sodu izpildes kodeksā", papildinot šo tiesību aktu ar devīto "A" nodaļu "Ar brīvības atņemšanu notiesāto resocializācija". Likuma 61.3pantā cita starpā ir noteikts: "Ar brīvības atņemšanu notiesāto resocializācijas process ir sociālās uzvedības korekcijas un sociālās rehabilitācijas pasākumu kopums, kura mērķis ir veicināt notiesātā tiesisku uzvedību un veidot viņam sociāli pozitīvu vērtību izpratni."


Savukārt LSIK 61.5panta trešā daļa noteic, ka notiesāto resocializācijas īstenošanas kārtību nosaka Ministru kabinets. Notiesāto resocializāciju organizē brīvības atņemšanas iestādes priekšnieks, un tās īstenošanā piedalās visi brīvības atņemšanas iestādes darbinieki un normatīvajos aktos noteiktie citu institūciju pārstāvji.

Kā tas izskatās statistikā:

Izglītību iegūt vēlējās: 2011.gadā 2782, bet 2012.gadā jau 3363

Sociālo darbinieku sniegtās konsultācijas izmantoja: 2011.gadā 6679, bet 2012.gadā 6054.

Bet nodarbināti cietuma saimnieciskajā apkalpē un uzņēmēju radītajās darba vietās:

2010.gadā 1210, 2011.gadā 1224, 2012.gadā tikai 525! Ieslodzītie.

Papētīju ES struktūrfondu apgūtos līdzekļus, kuri apgūti attīstot dažādus projektus, kas tiešā veidā vērsti uz to, lai  ieslodzītie attīstītu  darba iemaņas tādās profesijās, kurās pēc tam veiksmīgi varētu strādāt. Zemgales reģionā, Jēkabpils, Jelgavas un Vecumnieku cietumi, sevi tik tālu izreklamējuši, ka tur būtu jābūt baram ar pavāriem, metinātājiem, datu ievades operatoriem, un vēl dažādiem speciālistiem, nemaz nerunājot par RCC un Šķirotavas cietumiem.

Bet būsim reāli, neviens no viņiem pēc šo apmācības kursa iziešanas, savā specialitātē nestrādā, un apmeklē šos kursus, lai tikai kārtējo reizi tiktu pie pakāpes paaugstināšanas un atkal liktu komisijai izvērtēt viņa piemērotību nosacītai pirmstermiņa atbrīvošanai.

Īstais iemesls kāpēc ieslodzītie nespēj attīstīt šīs prasmes, ir cietuma administrācijas ieskati par to, kā izmantot šo darbaspēku savās personiskajās interesēs. Cietuma ieslodzītie tiek regulāri nodarbināti projektos, par kuru veikšanu faktiski tiek slēgti līgumi ar privātuzņēmējiem. Līdz ar to ieslodzītajiem par konkrēto darbu netiek maksāts, bet naudu saņem cietumu priekšnieki un Ieslodzījumu vietu pārvaldes vadība.

V.Puķīte tika atlaists ar pamatīgu skandālu, neatļāva pat mierīgi aiziet pensijā, tas nozīmē, ka tas ir nopietns precedents, lai par to aizdomātos, jo NEVIENS no politiķiem  veco vilku neaizstāvēja, kā tas parasti notiek ar citiem svarīgiem un cienījamiem cilvēkiem. Kā tiek veidotas šīs mahinācijas, tas ir papildus stāsta vērts, bet ieslodzītie ir tikai viena ekonomikas vienība šajā virpulī. Un ieslodzītie, nevis nevēlas strādāt, bet praktiski tiek paverdzināti, lai uz viņu darba rēķina varētu nopelnīt visi, izņemot  pašu ieslodzīto.
Bieži ieslodzītajiem pašiem par savu naudu tiek iedāvāts izremontēt kameras, lai viņiem būtu labāki dzīvošanas apstākļi, tikmēr  cietumu remontiem tiek izdalīti līdzekļi, par kuru tālāko plūsmu var tikai minēt. Padomju savienības laikā daudzi valsts pasūtījumi tika izpildīti tieši ieslodzījumu vietās, bija plāns, bija izpilde, ieslodzītie saņēma atalgojumu par izpildīto plānu saskaņā ar normas likmi, un visi bija apmierināti. Lai arī lielākā daļa ieslodzīto ir mazizglītoti un ne reti pat analfabēti, tomēr aiz žoga nokļūst cilvēki, kuri ir kļuvuši par tiesnešu vienkāršas cilvēcīgas nepatikas upuri, dažādu policistiņu, prokuroru un citu ietekmīgu cilvēciņu spiediena  vai pat vienkārši tāpat, „ka tu tāds esi” rezultātā. Un tādu gadījumu ir pietiekami daudz, lai tie nebūtu vairs atsevišķi gadījumi.

Otra problēma ar ieslodzīto legālu nodarbināšanu izņemot korpucijas apli, lai vispār pie tāda līguma tiktu, ir augstā kadru mainība. Termiņš kurš jāpavada jauno darbinieku apmācot, pie vidējā soda izciešanas termiņa bieži vien ir pārāk garš, lai ieslodzītais pilnvērtīgi veiktu tam uzticētos darba pienākumus.
Labs piemērs ir Lielbritānija, kur cēla nevis tikai fermas, bet arī rūpnīcas, un apkārt tām infrastruktūru, un lielākā daļa britu nebūt nav izglītoti, kā varbūt tiek kļūdīgi uzskatīts, bet darbs fabrikās bieži vien ir maksimāli primitīvs, lai to varētu veikt cilvēki kuri spēj saprast un vienlaicīgi izpildīt pat tikai divas komandas, piemēram „picking un packing”.  Tā daļa Latvijas iedzīvotāju, kuri tur aizbraukuši to ir novērtējuši, jo par darbu, kur nevajag domāt, viņiem piedāvā samaksu, kādu šeit saņem cilvēki ar augstāko izglītību un augstu atbildības līmeni, bet kādēļ to nevarētu adaptēt arī Latvijas ieslodzījumu vietās, nav īsti skaidrs, jo bezdarba līmenis Latvijas ieslodzījuma vietās ir tuvu pie 95%. 

P.S.Vai jūsuprāt, pēc, piemēram, pavadītiem četriem gadiem bezdarbībā cilvēks vispār spēj atkal normāli sākt strādāt, ja visu šo laiku viņš ir gulējis, ēdis, runājis pa telefonu, klausījies narkomānu  spriedelējumos, vai vecu katordznieku padomos, kā būtu bijis labāk jādara tas vai tas, lai tur nenokļūtu,  piedalījies dažādu iekšējo noteikumu pārkāpšanā?