Par Valčaru 17. sērija

Valčara, - cilvēku zonā arī esi nositis?- Sports apjautājās.

Es, nu beidz, domā man smadzeņu nav un piecpadsmit gadus ne par ko dabūt?- Valčara atbildēja.

Bet mirst tak tur cilvēki, piekrīti?

Protams, bet katru reizi tam ir nopietni iemesli un tāpat vien vairs sen nevienu nenosit, kā bija vecākos laikos. 

Bija reiz mums tāds zonā Foma, vispār es tā arī nesapratu, kā viņš profesors būdams varēja nomočīt savu kaimiņu, bet astoņus gadus viņam toreiz iedeva, tikai tāpēc, ka no Zinātņu akadēmijas pat pozitīvi raksturojumi bija. – Valčara iesāka.

Pirmajā instancē viņam iedeva tikai četrus gadus, un tas bija zemāks par zemāko iespējamo, jo acīmredzot tiesa bija saņēmusi instrukcijas, par šo klientu, šis nelikās mierā jo sēdēt negribēja nemaz un dabiski, ka prokuroram bija jāprotestē, jo tā prasa kārtība. Tā viņu tiesāja apelācijā noteiktajā kārtībā, tur viņam iedeva jau astoņi gadi, viņš no tā vispār afigefšijs uzrakstīja sūdzības par pieļautajiem pārkāpumiem aizmeta sūdzību uz Augstāko tiesu, un tā viņš beigās zagrimel uz visiem divpadsmit. Varbūt tāpēc viņš apvainojās uz visiem un par visu.

Bet nu gņida bija končennijs, ātri viņš ietrinās cietuma administrācijai uzticībā, ka pilnīgi kļuva vai mūsu zonas mākslinieciskais vadītājs, pie reizes klubā pierakstot ārā arī vaļsirdīgās atzīšanās no citiem zekiem, izmantojot, kā palīgus citus aktīvistus, kuri uz to specializējās. Dzīvoja Foma klubā, tur arī strādāja ar papīriem, palīdzot zonas priekšnieka vietniekam audzināšanas darbā viņš tika arī pie informācijas, ar kuru strādāt viņš nemaz nevarēja, bet tas viņam deva papildus autoritāti no ietekmīgāko zeku puses. Bet kad cilvēks pazaudē krastus, un iegūtā vara liek aizmigloties veselajam saprātam, pamazām cilvēks kļūst par agresoru, un ar laiku Foma būdams zeks, kļuva vēl nežēlīgāks par administrāciju. Par nomestu benčiku, viņš uzreiz rakstīja ziņojumu, par mazliet lielākiem kasjakiem, pats personīgi nosūtīja uz karceri. Vispār bezpridzels bija strašnijs. Un tā ilgi nevarēja vilkties, jo neapmierinātība zeku vidū auga ar katru dienu. Tā nu tika pieņemts lēmums viņu likvidēt. Un izgaidījuši izdevīgāku mirkli vienā no brīvdienām  četri  torpēdas devās pie viņa ciemos kluba telpās, kur viņš vienmēr atradās. Atstājuši vienu no biedriem pie durvīm uz šuhera, trīs devās uz Fomas kabinetu. Bet tas vecais āpsis izdzirdējis troksni zālē devās ārā no sava kabineta, kurš atradās blakus pie kluba skatuves. Tā viņi tur satikās...

Bet tajā brīdī, vai nu uz šuhera stāvošais tiešām, kā viņš teica, baigi uz tualeti savajadzējās, vai arī glāba savu ādu, un notinās, bet ieejas durvis zālē atvēra nevis viņš, bet durvis atvēra dežuranta palīgs un divi inspektori, kuri ar jautājumu „Kas Jums tur nah...j uz skatuves notiek”, nevarēja iebraukt situācijā. Redzot, ka trijatā kaut ko ņemās ap vienu uz skatuves.

Bet treniņi stresnoturībā arī zekiem šoreiz deva par sevīm zināt. Tas kurš žņaudza Fomu, paziņoja, ka viņi mēģina Šekspīru un turpināja žņaugt jau nekustīgo Fomas ķermeni. Abi pārējie to arī apstiprināja. Vēl viens atcerējās, ka Foma ir Dezdemona, un otrs uzķēris domu, centās augstajā akadēmiskajā stilā Otello norādīt uz viņa kļūdu, karoče turpināja mēģināt izrādi.

Apgaitas patruļa tā arī nesaprata, kas īsti klubā notiek, devās tālāk. Bet vēlāk tiesā kļuva pat par šo visdedzīgākajiem aizstāvjiem, tiesai apgalvojot, ka acīmredzot ņemot vērā fizisko spēku, kļūdas pēc būs izrādi mēģinot mazliet pārcentušies. Tiesa galu galā nolēma, ka jāpiemet vienu gadu klāt tikai tam kurš žņaudza, pārējie noskočīja un palika nesodīti. Nu un zonas priekšniekam turpmāk aizliedza brīvības atņemšanas iestādē turpmāk uzvest izrādes-traģēdijas. Bet gluži bez mākslas, lai arī zeki nepaliekot, komēdijas tāpēc atļāva. – Valčara atkal izstāstīja vienu no veciem notikumiem viņa dzīvē un pasmaidīja...