Valčara mazliet prifigel no tādiem likteņa pavērsieniem,
kad nezināmu iemeslu dēļ viņu izsauca specdaļas priekšnieks, un nolika fakta
priekšā.
Nu stāsti, Valčara, kas tev tur ar Gromu par lietu bija, -
Abramovičs iesāka.
Man te tāda interesanta zīmīte redz ienācās, kurā Groms
lūdz, lai tevi met „zem tankiem”.
Interesanti Jūs tādi biedri, tad jūs kentojaties, tad viens
uz otru intrigas pinat, Valčara, nu tu taču visu saproti, ka tev virsū tiek
karināts kārtējais pants un, gan tu, gan Groms brauksiet man abi uz razkrutku,
vai arī tu pastāsti, kāpēc viņš tevi tik ļoti mīl, ka grib tev vēl pārs gadus
piekabināt, skaidrs, ka tu saproti, ka tik un tā tas tev summā pie tavējā sroka
būs maksimums gads, vai divi, bet man gribās skaidrību, un tevi es izsaucu
tikai tāpēc, ka tu taču mums esi vecs asobists, un man ar tevīm arī attiecības
jāsaglabā, jo es arī nezinu, kā mani ceļi pēc šī draņķīgā darba iegrozīsies.
Valčara klusējot aizsmēķēja un paskatījās Abramoviča acīs.
Komandier, es līdz garam neķeru kopainu, tu mani izsauc,
vicini kaut kādu zīmīti, kuru it kā uzrakstījis Groms, kur it kā es kaut kur
esmu iesaistīts.- Valčara atbildējis, turpināja pīpēt.
-Uzliec man visu razkladu, kas, ko, kā nevis man stāsti par kaut kādiem
varoņdarbiem, kurus it kā es esmu pastrādājis, man tie daži mēneši klāt pie
sroka, tāpat neko nemainīs, bet es gribu saprast, kas te par zapļotu sācies.
Abramovičš jau bija gaidījis, šādu reakciju, tāpēc tā viņu
nepārsteidza.
Valčara, mēs abi ļoti labi zinām, ka tev ar to ieroču
arsenālu, kuru tu dabūji caur policistiem, parādījies ir arī viens stobrs, uz
kura rēķina, teiksim tā delikāti, ir
viena dvēsele. Mani arī tas neinteresē, mni interesē, kur jūs noslēpāt viņa
preci un piķi, jo es tacu saprotu, ja tāds kvantums uzpeldēs pie mums Rīgā, te
taču ne tas, ka viens policijas iecirknis saies prātā, bet barigas rindā sēdēs,
lai kādu nostučītu, un sev kārtējo mazo prēmiju dabūtu, tāpēc spēlēšu godīgi,
man tomēr bērni jāizskolo un jāpalaiž pasaulē, jānoliek uz kājām, tā teikt, ja
tu saproti ko es ar to gribēju teikt.
Bet jums no tā baltā, nu maksimums desmit kilo aizies, tā teikt labdarībai,
tik un tā jūs paši nevarat to visu kvantumu realizēt uzreiz. – Abramovičs atgāzās
krēslā un vēroja Valčaru.
Valčara, sāka saprast, par ko tieši Abramovičs runā, kā viņš
to bija uzzinājis, Valčara nesaprata, viņam vajadzēja laiku, lai pārbaudītu, to
ko viņš dzird, un sazināties ar savējiem, kas palikuši brīvībā, bet tam visam
vajadzēja laiku, kura nebija...
Desmit kilo saki?- Valčara pasmaidīja.
Desmit, - Abramovičs salicis rokas uz krūtīm pamāja ar galvu
un arī pasmaidīja.
Un, kas būs, ja es
teikšu ka tu mazliet par daudz gribi?- Valčara piemiedza acis un vēroja
Abramoviča sejas izteiksmi.
Valčara, Valčara, mēs
taču netirgojam te banānus, tāpēc es tev teikšu tā, ka ja tu ietiepsies, man ir
ar ko turpināt sarunas, tāpēc padomā labi, es nekur nesteidzos, un arī Tu te
esi iestrēdzis diezgan pieklājīgi, bet lai tev ātrāk domātos, laiks tev ir trīs
dienas, es ceru, ka skaidri izteicos, - Abramovičs pacēla klausuli, un izsauca
konvojieri...
P.S. Šī sērija tapa tikai pateicoties Andim B.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru