Par Valčaru 10. sērija.

Valčara saprata, ir jāsāk rīkoties, un uzzinājis iespējamos turpmākās dzīves variantus izvērtēja iespējas. Jādzen, maļava Grīvai, viņš zinās, ko pasākt.-nodomāja Valčara, jo tikai  Grīva bija viņam pazīstams ar savu neticami analītisko prātu, pareizo attieksmi, un viņš ļoti reti kad kļūdījās pat prognozējot notikumu attīstību. Valčara sāka rakstīt zīmīti...

Robčiks nosēdies pretim galdam otrā pusē, izplēsis no burtnīcas lapu sāka kaut ko rakstīt. Valčara uzmetis savu acu skatienu uz Robčika garo sacerējumu, saprata, ka nekas slēpjams tas nav.

Vēstuli mātei raksti?- Valčara uzjautāja.

Nē, mammai šobrīd smagi, ko es viņai vēl bendēšu nervus, viņa katru reizi ieraugot vēstuli no šejienes droši vien atkal izplūst asarās, man taču ir tikai viens pavisam mazs brālis, nav neviena, kas palīdzētu, es pa stroikām gāju šancēju, nauda kaut kāda bija, varēja dzīvot, ziemā, kad no stroikas meta ārā visus, tad vācu metāllūžņus, zināju kur viņi objektos stāv, tālāk jau tehnikas lieta, aizvedu, nodevu atkal kaut kāda nauda parādījās, ja nebūtu šmiga galvā arī šitie sūdi nebūtu bijuši.- Robčiks paskaidroja.

Valčara kurš bija uzaudzis bērnu namā un jau no pusaudža gadiem, saprata, ka šis ir atkal kārtējais ilgtermiņa iedzīvotājs šajās sienās, bet centās to neizrādīt.

 

Es gan atceros, kā es tikko atbrīvojos, man bija jāiet obligāti strādāt,  mani učastkovijs aizveda uz maizes kombinātu, un tur par palīgstrādnieku iekārtoja strādāt, bet es pēc mēneša darba tur saņēmu 30 rubļus, kurus notērēju vienā dienā, sapirkos cigaretes, vinčuku, bulciņas man pirkt nevajadzēja, tās zagu tāpat, un kā baigais frajers sēdēju parkā uz soliņa un kaifoju, -Valčara gremdējās atmiņās.

Par ko tad tevi nākošajā reizē iesēdināja?- Robčiks viņā klausījās.

Nu es tur sāku bišķiņ borzetj, jo kolektīvā tikai vienas vecenes bija, visām tādi pupi, kā manas divas galvas, un kurām veču nebija, tad tu iedomājies, viņas man tur visas līmējās klāt,  zapti nesa, kaut kādu gaļu, pienu no  tirgus, un kamēr es ēdu, viņas man glāstija galvu un teica, ēd daraguša, savādāk tu tāds pavisam vājiņš izskaties, vot tad es prihujel, vecās govis mani vēl par vāju daragušu sauks, nu sāku zagt es no viņām naudu, tā pa melačovke - 5 rubļi, 3 rubļi, a mēnesī savācās no visām kopā pa rubļiem divsimts, pirku savām padružkām šokolādi, končas, un tā tā nauda tērējās. Laikam pamanīja, un es ņevjehal, skatos toreiz plauktiņā, tāds ņepucovijs naudasmaks, bet nu ko es toreiz sapratu, veru vaļā a tur babah, un pulveris tās jadovitijs uz rokām, krekla, ar vienu vārdu sakot, noķēra mani tajā pašā dienā, un braucu es prom etapā. Valčara atstāstīja vēl vienu epizodi.

Jā.....- Robčiks apcerīgi novilka.

A es te tagad ar vienu meitenei sarakstos, vismaz ir ko darīt,- Rubčiks atkal pievērsās savai vēstulei.

Zaočņicai?

Kas tā vēl tāda?

Nu, tās ir tādas meitenes kuras sarakstās ar ieslodzītajiem, arī satiekās, un pat sagaida brīvībā, cik tāu gadījumu nav bijis. – Valčara paskaidroja.

Jā, es viņu no iepazīšanās sludinājumiem, tepat avīzē izraku. –Robčiks pasmaidīja.

Nu, es tev varu pamācīt, ko un kā rakstīt un kas viņām patīk, pacelsies uz zonu, pisjaru kādu par pārs cigaretēm paņemsi, tie raksta kā kompjūteristi, kaut grāmatu uzrakstīs pa nakti, man vienreiz apeļačku rakstīja, no rīta viņš man romānu bija pierakstījis ne apelācijas sūdzību. Toreiz prakanala, baigi labi viņam galva vārija. Tu to meiteni gribi satikt? – Valčara ātri pārslēdzās atkal uz lietišķo sarakstes pusi.

Tak var satikties tikai ar tuviniekiem,- Robčiks bija neizpratnē.

Nu es sapratu, davaj raksti, ka vēlies viņu satikt, svidanka tev būs, ne tā kā zonā uz visu sutku, bet tā stabiļna vismaz varēsi pa ausīm pabraukt, īso viņi tev pagaidām aizliegt tev arī nevar. –Valčara palepojās ar zināšanām.

Tūzis saklausījās -  Kā, es te varu jebkuru savu veceni no voļas pasaukt?

Nu, Tūzi, tu tāds pacans, tāds pacans, bet tu elementāru dvižuhu nezini, man pa nature būs tevi jāuzpasē, ka tev vēl lielāki kasjaki te nesanāk, savādāk tu izdot tādus brīnumus, ka jābrīnās, kā tu vēl neesi pie nolaistajiem,  ar tavām smadzenēm sagribējās jau pakaļu izslaucīt. – Valčara iesmējās.

Nebija nepieciešamības tāpēc neinteresējos- Tūzis atkal centās aizstāvēties.

Atkal kāds sauca kameras numuru. Valčara uzmetis ātru skatienu novērtēja situāciju.

Okuņ, davaj lec uz palodzes kar antenu, lai zirgu vari pieņemt. Okuņs paņēmis slotas kātu uzkāpa uz loga malas. Katovv, - Okuņs savā nenobriedušajā balstiņā pakliedza. Okuņ, tu ja gribi, lai kāds tevi sadzird, būs jāiemācās kliegt, savādāk pienāksies tev iet ātros apmācības kursus manā pavadībā, kas ir sāpīgi, bet ļoti efektīvi.- Valčara ironizēja.

DAA GATOOV- Okuņs nokliedzās savā  balstiņā kurā bija izteikts latviešu valodas akcents, un krievu valodas zināšanu gandrīz absolūts trūkums, no tālākās kameras atkal atskanēja lamāšanās, par kavēšanos, bet zirgs tika pieņemts ar pirmo metienu. Tev zīmīte Valčara, - Okuņs pienācis pie Valčaras to atdeva.

Zīmītes saturs Valčaram patika, un viņš pasmaidīja, tātad dzīve pamazām sāk iekārtoties, tas man patīk, - Valčara pie sevis nodomājis, piecēlās, lai uzvārītu sev tēju.