Par Valčaru 29. sērija

Nu Valčara, nu tu žuks man esi baigais, - pie sevis Abramovičs, domājot, ātri gribēja tikt skaidrībā, ko darīt tālāk. Acīmredzot Valčara negribēja dalīties, un tas bija paredzams, bet viņam tā summa bijusi nebijusi, acīmredzot tomēr ir vēl kādi iesaistītie, par kuriem nav īsti skaidrs.

 

Pametis ātru skatienu uz telefonu, kurš stāvēja uz galda,- Abramoviča sejā iezagās smīns. Ehh, nu labi Valčara, varbūt šādi mēs tevi piespiedīsim, - un nospiedis izsaukuma taustiņu telefonā, Abramovičs gaidīja, kad beidzot kāds atbildēs uz zvanu.

Zvanīja viņš Torpēdai un viņa biedram, kuri bija nošāvuši inkasentus, kuri kā izrādījās bija arī policisti, un no augšas jau bija atnācis rīkojums – nekādus pienesumus, sodu pēc visas bardzības, morāli un fiziski pazemot, pie jebkuras iespējas, jo tiesā tos gaida vienalga mūža ieslodzījums.

 

  Torpēda ar savu biedru bija sapratuši, ka perspektīvā viņus gaida tikai izolācija no citiem cietumniekiem, un pat gribēdami viņi nevarēs nonākt saskarsmē ar tiem, tāpēc bija gatavi darīt jebko, lai tikai uzlabotu savus eksistences apstākļus.

Tāpēc par viņu ieslodzījuma kameru zināja varbūt tikai trīs vai četri cilvēki visā cietumā. Un ja kāds vēl arī uzzināja par patieso šīs kameras eksistenci, nevienam pastāstīt tā arī vairs nevarēja, vai arī īsti nemaz negribēja, jo pēc fiziskajām aktivitātēm ko veic divu metru profesionāli cīkstoņi, īsti arī pastāstīt vair nav ko vai nav ar ko.

 

-Nu, nevari izsaukt pie sevis, vismaz būtu izkustējies, - telefona klausulē ieskanējās – Torpēdas balss. -Klausies, dzīvniek, tu te ar manīm šādi neizrunājies, gan jau atkal guli zem savas duras, un neko citu man pateikt nevari, bet man tev interesants gājiens piedāvājumā, - Abramovičš gandrīz kā anekdoti turpinādāms runāja.

-Nu stāsti, kas tev tur šoreiz, - Torpēda turpināja savā monotonajā basā.

 

-Valčaru tu tak zini, un tu taču zini, ka viņš blatnais ir autoritātē, vajadzētu viņu pie tevis uzaicināt ciemos es tā padomāju, lai par vienu autoritāti mums te mazāk būtu un skābekļa vairāk paliktu, ko tu saki?- Abramovičs pa pusei iesmejoties turpināja.

-Nē, nu tu esi absolūti debīls, tu vispār zini, kādas tam var būt sekas? – Torpēda palika nikns.

-Tu vispār saproti, ka man to nekad dzīvē nepiedos, neviens un nekad? - Torpēda juta bezspēcīgu niknumu.

 

- Nu skaties pats, skaties pats, es tev jau par paldies neko neprasu, kā zini, un arī tavas privilēģijas tā teikt, var beigties tā pavisam pēkšņi, tu tak zini, kā es tevi sargāju un par tevīm labu vārdu aizlieku, lai tevi tur ar visādām pārbaudēm nebakstītu, - Abramovičs iepauzēja.

- Teiksim tā, tu tā savu kino ilgi neskaties, ka rīt no rīta neaizgulies, kad es tev pazvanīšu un uzjautāšu tavu galīgo atbildi, bet es tevi nespiežu neko darīt, ja jau negribi nevajag, bet eh, cik gan ilgi mums vēl būs jādraudzējas, vai ne Toha?- to pateicis Abramovičs izslēdza telefonu un turpinādams smaidīt, uzlika kājas uz galda, lai iekārtotos ērtāk savā lielajā ādas krēslā, un aizsmēķētu...