Par Valčaru 7.sērija...

Zīmītē, kuru Valčara bija aizsūtījis saviem biedriem, bija tikai viens lūgums – Palīdziet man atcerēties veco arestantu Jūrmalu, ja kāds viņu pazīst. Valčara sevi bija jau pārmocijis ar jautājumiem. Valčara, te tev maļava- Robčiks nolēcis no palodzes, pasniedza viņam adresēto zīmīti, tikai vārds un kameras numurs norādīja uz to, ka zīmīte ir personisks sūtijums. Jūrmala uzmetis ātru skatienu uz Valčaras reakciju, nojauta, ka zīmītes saturs ir tikai par viņu. Nu un , lai pirms tam taču no blakus kameras tie arī interesējās,- Jūrmala pie sevis nodomādams, apsēdās pie galda, lai uzsmērētu sev sviestmaizi. Jūrmala, nu kā tas ir, ka pat tavu semeiņiku nevar neviens atcerēties?- Valčara saplēsdams zīmīti pievērsās Jūrmalai.

Da es jau iepriekš arī par to pašu kaimiņiem prasīju, parasts mužiks, nekad štelles nekādas nekrucija, tāpēc iespējams arī pagaņalu neviens neatcerās, Jūrmala nokozdamies, sāka savau versiju.

Bet mēs taču esam tikušies, - Valčara par to bija pilnīgi pārliecināts.

Nu zini, cilvēki var būt ļoti līdzīgi, es šitā vienu čomu satiku zonā, domāju, ka tas džeks bija mans cietušais, gandrīz nolaidu, bet izrādījās, ka cilvēks tikai tiešām bija ļoti līdzīgs, - Jūrmala centās  palīdzēt Valčaram atgūt atmiņu.

Jā, tas nav viegli, acīmredzot galva vairs nestrādā, būs jāpierakstās pie daktera, da i ladno, ko tur ņemties, gan jau ar laiku,- Valčara vēlreiz ieurbās ar savu skatienu Jūrmalas sejā. Kurš skatienu neizturējis sāka pētīt robus galda malā.

Jūrmala, paklausies, bet tu kāpēc pagaņalu esi mainījis?- Valčaru acīmredzot bija piemeklējis apgaismas brīdis. Kā tā mainījis? – Jūrmala bija neizpratnē. Nu vecais spalvainais viltībniek, tu šitā beidz dzīt, tu taču saproti, ar ko tas tev var beigties, ja tu šitā turpināsi dzīt, tu taču biji mums Juļa, kad kopā trīspadsmitajā zonā sēdējām pirms gadiem deviņiem, es taču toreiz kopā ar Beņu tusēju, un tu taču uz zoba ņēmi, - Valčaram bija pilnīga pārliecība, ka viņš ir atpazinis bijušo ieslodzīto. Valčara, nu saproti, tā vienkārši sanāca, apnika man ar kreisajiem kopā sēdēt, - Jūrmala palika nervozs. Bet nahren tu puikām nepateici, kas tu esi?- Valčara nebija mierā. Nu man neviens neprasīja, būtu uzprasījuši, būtu atbildējis, - Jūrmala jau bija sapratis, ka liegties nav ko. Valčara sāka smieties, kā no labas anekdotes, - Jūrmala davaj ej aiz širmja, es tulīt atnākšu, nevar tak šito izdevību laist garām, nerausties, sist tevi nesitīšu, izdarīsim darāmo, varēsi saskrūvēt savu bendzīnbāku, un kāpt uz slēpēm, - viņš norīkoja Jūrmalu. Jūrmala piecēlās no galda, un devās pie parašas, visa kamera nevarēja pat izdvest ne skaņu, jo tāds notikumu pavērsiens šajās sienās nebija gaidīts. Tūzis iepletis savas acis skatījās, te uz Jūrmalu, te uz Valčaru. Kamera noskatījās, kā Jūrmala paklausīgi aiziet aiz aizslietņa, kur kamerā nosacīti atradās tualetes telpa. Valčara, tas nopietni ir gailis?- Garais uzdeva jautājumu. Tas, ka viņš ir gailis, ir skaidrāks par skaidru, man jautājumi vēl būs, ko ar Jums te iesākt, bet to, lai lemj obščaks.  Par daudz Jums te kasjaku sanāk, un es domāju, ka  ne manai saprašanai tādu tēmu iztusēt, redzēsim ko cilvēki lems, - Valčara piecēlās, ievilka kājas savās šļūcenēs un devās uz turieni, kur viņu jau paklausīgi gaidīja Jūrmala, kurš šobrīd saprata, ka nesāpīgākais ceļš uz atgriezšanos savā statusā, būs bezierunu paklausība, jebkurai Valčaras iegribai....