Par Valčaru 6.sērija.

Pirmā reize, kad šo man palīdz veidot jau divi cilvēki, kurus nekad neesmu dzīvē sastapis, par to paldies, pārējiem patīkamu lasīšanu ...

Kameras durvis atvērās. “Priņimajte!” dežurants nokliedzās, un durvju ailē parādījās Jūrmala - pēc skata apmēram 40-45 gadus vecs, mazliet pastīdzējis; acīmredzot ar sportošanu neņēmās. Matus nodzinis uz nullīti, kājās uzvilcis naiku krosenes, baltas treniņbikses un ādas jaku mugurā, zem kuras redzējās sporta krekliņš ar uzrakstu NIKE, galvā mazliet atgāzta kepka.  Frajers na blatnoj pedaļe, Valčara uzreiz saskatīja daudzas nesavietojamas lietas. Vienā rokā turot bendzīnbāku, otrā mantu somu, Jūrmala pārkāpa pāri kameras durvju slieksnim.

“Nu bračkas, čo, neždaļi?” Jūrmala uzreiz iesoļoja kamerā ar joku, nevērīgi nometis savu mantu somu turpat pie durvīm. Viņš apsēdās pie galda un ar skatienu pārlaida pāri kamerai. Kaut kas te bija mainījies, bet kas... Jūrmala nevarēja saprast - Ruslana vietā gulēja Valčara. Viņu skatieni satikās.

“O, es skatos, basota normāla arī pie mums iebraukusi. Kā tad tu te iepeldējis?” Jūrmala uzsāka dialogu, kamēr Tūzis steidzās uzvārīt tējai ūdeni. Valčara, uzmetis viņam skatienu, saprata, ka ir šo seju redzējis, bet kur, tas palika jautājums. Viņš prātā ātri pārskaitīja savus patstāvīgos čomus, cietumā iepazītos arī, bet, kur šis ir uzzīmējies, Valčara nesaprata.

“Nu, ko tur man stāstīt, tā vot viss salikās, ka šeit iemeta, kas par jautājumu, hata kaut kāda nepareizā, vai es te neierakstos?” Valčara atbildējis piecēlās, lai apsēstos ērtāk, jo izskatījās, ka dialogs te būs ilgāks, nekā sākotnēji plānots. “Nu, pričom te hata, čista tā uzjautāju,” Jūrmala atmeta.

Tūzis sāka pārtusēt čīferi. “Davaj nākat pie galda, čīfu jāiedzer!” Jūrmala nolika malā savu cepuri, Garais apsēdās pie galda. Jūrmala pastiepās pēc mantu somas un izvilka no tās cepumu maisiņu un konfektes. “Jēēē, afigenna, beidzot varēsim uzkost kādu delikatesi!” Garais iesaucās. Jūrmala pagriezās uz Valčaras pusi: “Tu ko, čīfu nedzer, vai nevari?” “Varu un dzeru, bet es tikko jau pačīfoju, nelien iekšā vairāk, būs perebors.”

Valčara vēlreiz un vēlreiz pārskanēja savu atmiņu. Vēl vairāk viņam parādījās pārliecība, ka šis frukts ir redzēts un ar viņu ir runāts, bet, kur un kādos apstākļos, Valčara nespēja līdz galam piefiksēt. “Jūrmala, tu kur sēdēji?” Valčara nevarēja sevi vairs ilgāk mocīt.

“Es praktiski visur, pēdējo reizi pasiļos mani iemeta Vecumniekos, par kukuli mentam, a tā iepriekš, gan troikā gan picjorkā, kā sanāca, tā i sēdēju.”

“A ar ko kopā sēdēji?” Valčara ieinteresēts turpināja.

“Da ar daudziem. Fašistu, Haholu, Pinočetu, Bormanu, Vatruhu... ja tā atceras pāris teikumos, tad visu nevar pat saskaitīt,” Jūrmala atbildēja.

Nosauktās iesaukas Valčaram bija pazīstamas kā skolniekam reizrēķins. Bet kā tad viņš nevar atminēties šo iesauku “Jūrmala”, ja viņam arī tā būtu bijusi jāatceras? Kaut kas te tomēr nelīmējās, un Valčara secināja, ka labāk ir uzjautāt saviem kolēģiem no blakus kameras. Iespējams, ka atmiņa tomēr sākusi klibot, un viņam kā vecam arestantam nebija piedodams, ja pat pēc sejas nespēj atpazīt kādu no saviem bijušajiem kameras biedriem.

Valčara, atplēsis papīra gabalu, sāka rakstīt zīmīti. Fonā bija dzirdama smiešanās, Jūrmalas kārtējā anekdote, visus sajūsmina. Bet Valčaras smadzenes domāja tikai par vienu: “Kā tas nāk, ka es tik tālu esmu nodzīvojies, ka pat vecos arestantus neatpazīstu? Būs jāpasūta kādas tabletes, jo ne par ko labu tas neliecina.” “Varbūt es vispār daudz ko neatceros, tikai tam nepievēršu uzmanību,“ Valčara, pie sevis nodomājis, pasauca Robčiku. “Robčik, aizdzen maļavu, lūdzu! Tev vieglāk pa tiem zirgiem lēkāt.” Un atkal apgūlās, lai turpinātu savu domu gājienu...