Par Valčaru 5.sērija

Kā to Valčara arī paredzējis, pusdienas pirmajā pusē sākās apstākļu noskaidrošana, pa vienam visi kameras biedri tika izsaukti uz nopratināšanu. 

Valčara sēdēja stakančikā, kas bija iekārtoti turpat koridorī kur atradās Specdaļas priekšnieka Abramoviča kabinets, gaidot kamēr apsargs paziņos par viņa ierašanos. Durvju atslēga noskanēja, durvis atvērās un konvojieris pasauca Valčaru, - Davaj na vihod. Nogājuši līdz Abramoviča kabinetam, konvojieris lika Valčaram atkal apstāties ar seju pret sienu, atvēris kabineta durvis, noreportēja -, apcietinātais Genādijs Berezovskis ir atvests. 

 Lai nāk iekšā,- Abramovičs pacēlis savu skatienu no sava darbagalda pievērsās apmeklētāja izpētei. Valčara paspēra soli pāri durvju slieksnim un noziņoja, - Genādijs Berezovskis, dzimis 1948.gada 17.janvārī, apsūdzēts pēc krimināllikuma 176.panta 3.daļas. pēc Jūsu rīkojuma ieradies. Sēdies, - norādijis uz krēslu, Abramovičs viņam norādīja vietu pretim viņa galdam. 

-Nu, cik tad mēs neesam redzējušies,- Abramovičs uzsāka dialogu. 

-Neatceros, liekas, ka būs gadi pieci pagājuši, - Valčara nevarēdams precīzi atcerēties, kurā brīdī viņu ceļi pēdējo reizi bija krustojušies šajās sienās. 

Valčara, tu tak bez piedzīvojumiem, kā suns bez blusām, pavisam mierīgi nedzīvojas, - Abramovičš mēģināja jokojoties uzsākt sarunu.

- Da kaut kāda melnā strīpa aizgāja, jau biju domājis, ka viss būs pučkom, uztaisījām ar čomiem biznesu, nauda nāca, pat sievieti biju atradis, kā mani šeit zaņeslo, pats nesaprotu, - Valčara mierīgā balsī, skatoties Abramoviča acīs ātrumā pārskaitīja brīvībā pavadītā laika nozīmīgākos momentus. 

-Nu, Valčara, tu arī kā tāds bērns, tavā ta vecumā sen jau vajadzēja dzīvot hutorā, dzīt tur samagonku, piemājas dīķī zivis ķert, baņkā papērties, a tu te atkal skatos uz ilgu laiku iebraucis laikam. 

Valčara ļoti labi zināja, ka Abramovičam ir taisnība, lai šādu idilli sev nodrošinātu, bet ko gan tas musars saprot, kas ir dvižuha, pacani un visa tā dzīve kuru viņš dzīvoja, runā kā tāds mācītājs, uzskatot ka dzīvē kaut ko sasniedzis, kopā cietuma sienās pavadījis tikpat cik viņš pats, majors tak, redz kā viņi mēra to savu dzīves jēgu, pakāpēs un savās krūšu nozīmītēs, kuras izsniedz uz apaļajām darba jubilejām par nepārtrauktu un godīgu dienestu. - Jūs jau arī, kā es skatos, nemaz netaisieties neko mainīt, kā sēžat šajā kabinetā, tā arī sēdēsiet, varbūt arī Jums der atpūsties.- Valčara atbildi nepalika parādā. 

Abi viņi saprata, ka abiem ir taisnība, tikai viņi ir katrs savā sētas pusē. Ja ir bandīti, tātad kādam ir tie jāķer, un abas nodarbes nav vieglākās un patīkamākās šajā dzīvē.
Abramovičš paskatoties iepriekšējā pratināšanas protokolā paskatījās vēlreiz uz Valčaru,- nu un kāpēc tu to nabaga jaunekli nolaidi, bija tik spēcīga motivācija to darīt, ka savādāk nevarēji? Valčaras smadzenēs kaut kas nozibsnīja,- Kā to saprast, es nolaidu? Pričom tagad es, komandier, tu pa nature arī pats padomā, kāds man rezons viņu laist nost, ja man jau rīt vajadzēja pāriet uz blakus hatu pie savējiem, man taču rezona nebija papildus uzmanību izpelnīties, tas puika uzlēja sev to krūzīti netīšām virsū, bet tu visur gribi sameklēt vainīgos, tā neies krastā, tas taču nav nopietni, es tak zinu, kas par tādu iespaidošanu draud, man liekus gadus klāt pavisam negribās dabūt., - Valčara pārliecinošā un mierīgā balsī sāka stāstīt savu pozīciju. 

-Ticu, Valčara, ticu, bet tu saproti, ka man tajā hatā pirmo reizi tāds čēpē gadījies, pa visu to laiku kamēr tas kontingents tur ir iekšā, tie salagas taču nav neko redzējuši no zonas, bet šādu prihvatu, varēji zinātu tikai tu, jo tas jau bija pa zekovski, tāpēc nestāsti man purgu, mēs abi zinām, ka tas biji Tu. 

Valčaram apnika Abramoviča vienpersoniski tikai viņa galvā izdomātie argumenti,- nu tad liec galdā pierādījumus, ja tev tādi ir un beidz mani uz ponta ķert, tu taču pats redzēsi, ka ja hata viņu pieņems atpakaļ, tātad kasjaka nav bijis cilvēkam, un nekādas nolaišanas nav bijis, attiecīgi tavi vivodi, šobrīd ir kā ar dakšām pa ūdeni ierakstīti. 

-Nu, lai tā būtu, lai tā būtu,- Abramovičš saprata, ka šeit saruna var beigties, jo Valčara pat būdams vainīgs, viņam neatzīsies, un saprata, ka šis apcietinātais būs jāpaņem uz dziļāku kontroli, jo viņa personīgā lieta liecināja tikai par vienu, šis cilvēks ir spējīgs uz visu, un ir mūžīgais atricalova, -Varat izvest, - Abramovičs nodevis pavēli konvojieriem, un noskatījās, kā Valčara pamet viņa kabinetu... 

Turpinājums sekos...