Par Valčaru 30.sērija.

Abramovičs vēl nebija paspējis nodzēst cigareti pelnu traukā, kad pie durvīm pieklauvējis un nesagaidījis atbildi, durvīs parādījās Popkovs, bija jau redzams, ka viņš ir iereibis, bet tāda parādība Abramoviču nemulsināja, jo alkoholo lietoja visi, gan viņš, gan visi darbinieki, kuru pārliecība to atļāva darīt arī darba laikā. Un ļoti bieži tā arī bija vienīgā valūta, ko piedāvāja apcietinātie, lai uzraugi pievērtu acis uz šādu, neatļauto priekšmetu „kontrobandu” cietumā.

- Nu, Popkov, redzu tu jau esi nomierinājies, tagad beidzot stāstīsi? – Abramoviča sejā bija lasāms smaids.

Jā, tagad es esmu mierīgs, es piezvanīju savam cilvēkam, lai noskaidro čo pa čom, no kura numura zvanīts, kur tie telefoni iepriekš ir izgaismojušies, un tu zini, es sēžu un smejos. –Popkovs iekārtojās krēslā pie galda pretim Abramovičam.

- Nu, un par ko tad tu smejies?

- Abramovič, cik vot tu gadus te strādā, piecpadsmit?

Abramovičs, ātri prātā parēķinājis, piekrītoši pamāja.

-  Nu un es šeit drošības daļu apmēram tikpat ilgi vadu, vai ne?

-   Tā apmēram sanāk, jo tu nelaiķi Žirovu nomainīji, kad es te atnācu, - Abramovičs atkal piekrita.

-  Nu un pasaki man tagad vienu, kāpēc kādam liekas, ka es te esmu peška, un kāpēc mani laiž gar bortu, ja kāds kaut ko ir izdomājis, es taču zinu visu par visiem, man tas ir tāds darbs, jo man nezinot šajā zoodārzā, pat neviens tarakāns  nomirt nevar.

-   Popkov, nu ko tu te tagad sāc jau dzīt, tu davaj stāsti, kas tev ir, nevienam tavas teorijas par tarakānu uzskaiti nav interesantas.

-  A tas, Abramovič, ka tu izpīpē kaut ko viens pats, domā, ka no tā iziesi sauss no ūdens, visus palaidīsi pa kraju, un pats laimīgs dzersi Pinukoladu ar šalavām Taizemē, un sapņu  apgarots smejoties atcerēsies, ka tāds Popkovs piemēram pūst kādā bedrē, vai labākajā gadījumā, turpina strādāt par savu grjobanno algu un vienalga nespēj nopirkt  pat mazu mājiņu piepilsētā. – Popkovs vienā elpas vilcienā pabeidza sakāmo.

- Ohh, Popkov, vot šito es visiem esmu teicis, nu vot nav labāka opera par tevīm, vienkārši nav un viss, tāpēc jau tu esi te, un tāpēc jau tev ir piebaroti zeki, un tu par dzīvi īsti nevari sūdzēties, jo par pliku algu tu nedzīvo, tāpat tava sieva var nestrādāt un viss tev ir labāk, nekā lielākajai daļai mūsu sistēmā strādājošiem, bet kāpēc tu mani šobrīd apvaino? – Abramovičs mierīgi atbildēja.

- Nu vot paskaties, kā dīvaini sanāk, no sākuma tas telefons tika izmantots uz kaut kādiem Zivtiņas numuriem, tad viņš pēkšņi parādās jau pie mums, kurā tiek ielikta tā pati SIM karte no kuras zvanīja Valčara, bet pirms tam to pašu telefonu izmantoja Groms, kurš, kā mēs labi zinām atrodas šeit tikai viena mērķa dēļ, ir jābūt idiotam, lai nesaprastu, ka ja telefona ienešana un nodošana notika bez manas ziņas, tad netīšām līdz Valčarai, tas sūda telefons ir nokļuvis tikai ar tavu rīkojumu, es tev pat pa datumiem un laikiem nosaukt varu, ja vajag. - Popkovs turpināja bērt, kā no automāta.

- Mjāāāā,  Abramovičs gari novilcis, piecēlās no sava krēsla, lai apietu sēdošo Popkovu, un dotos pie dokumentu skapja, kurš atradās tuvāk pie izejas.

 

Pēdējais ko sajuta Popkovs, bija dzirksteļu mākonis acīs un ass trieciens  pa sprandu no aizmugures.  

 

-Piedod Stjopa, pēc tam kaut ko izdomāšu, - Abramovičs nomurmināja,  nolika uz galda kasteti, un sāka mēģināt saļimušo Popkova augumu  aizvilkt līdz dīvānam...