Par Valčaru 25. sērija.

Pragons bija atgriezies, Valčara redzēja tikai to, ka neviena kamera tā arī nebija atzinusies, ka Groms sēž pie viņiem, pārbaudot kameru numurus, Valčara secināja, ka  kamera ir „iesaldēta”. Kas nozīmēja tikai vienu, vai nu viņi ar nevienu nedraudzējas, jeb arī neuztur sakarus pārējie, tātad tomēr nebij īsti skaidrs, kur Groms noslēpies

.

Valčara sēdēja un domāja savu domu.

Iezvanījās telefons, Valčara ieraudzījis, ka zvanītājs ir Juris, pacēla telefonu un ieslēpās savā škonkas stūrī.

Sveiks Juri, ko labu pateiksi?- Valčara uzsāka sarunu.

Labu tev neko nepateikšu, bet situācija izskatās ir sekojoša, tavu Gromu ir pielicis pie sienas  ONAPs, kāds arī tiesā  ir viņu sabiedrotais, jo savādāk viņu iedabūt iekšā nevarēja. Jo bez apsūdzības raksta vienalga viņu iekšā dabūt nevarēja. Izņemot tos gadījumus, kad āzis iet par papildus naudas prēmijām arī cietumā. Par kreiso tevi izskatās laidīs tikai tāpēc, ka jūs tur ar savu pulveri, ja ne visu Latviju, tad noteikti visu Rīgu varējāt noklāt bruģa biezumā, tāpēc tevi arī presēs. Tev ir tikai divi varianti, atdod jebko ko viņi prasa, vai arī Gromu izdzēst no savu kontaktu saraksta, viss ir ļoti slikti. – Juris vienā elpas vilcienā pabeidza.

Labi, bet tad metam zem tankiem tos prokurorus un tiesnešus, kas ir mūsu rīcībā, jo desmit kilo, ir tāds kāposts, ka tur viens otru gatavs saplosīt, tāpēc jādušī menti, lai viņiem apetīte samazinātos, tik un tā viņi nezin kur ir prece un vai viņa vispār ir, un tā ir mūsu priekšrocība, savukārt, ja viņi uzzinās, tad skaiti, ka ir beigusies izrāde. – Valčara rezumējot ātri nobeidza

-Labi, bet tieslietu ministrs tikai atkāpsies, un tos muļķus tikai pabrīdinās, tu taču zini, kā pie mums Latvijā notiek lietas.

-Es tā nedomāju, ja pat arī neatkāpsies tas ministrs, mentu starpā sāksies razborkas, viņi viens otru ir gatavi pārdot, lai tikai tiktu pie savas prēmijas.

-Es informāciju esmu sadzinis, tāpēc ja vari, tad taisi procesu mēdijos, aplej ar dubļiem kādu tiesnesi, kurš mūs šobrīd varētu maisīt.

- Bez problēmām.

Pabeidzot telefona sarunu, Valčara sazvanījis savu biedru, kurš strādāja IT drošības jomā, nodeva instrukciju:”Izsūti informāciju par tieslietu ministres pārkāpumiem”.

Cerot uz rezonansi, Valčara ieņēma aizsardzības pozīciju. Bija skaidrs, ka tulīt visi iespējamie cilvēki kuriem ir tādas pilnvaras, klauvēs pie viņa durvīm.

Valčara, tas tev, - Garais , padeva zīmīti Valčaram, kura tikko bija atceļojusi.

„Atcel pēdējo rīkojumu”, izlasot šo zīmītes tekstu Valčara saprata, ka sākusies lielā spēle, un pretinieki ļoti labi zin, par viņa soļiem.

Atvērās kameras durvis, un ar kliedzieniem: „Šmon”, iebruka kamerā bruņoti, speciālās  reaģēšanas specvienības grupas kareivji, kuri sitot ar speciālajiem cimdiem, un stekiem,  ātri vien dabūja pārsvaru, pretoties bija bezjēcīgi, jo ieraugot ekipētu kareivi, kurš izpilda tikai komandu, bija  tikai prātīgāk padoties. Valčara neko nesaprotot tika nomests pie grīdas, aiz padusēm izvilkts ārā no kameras, koridorā atkal ar kliedzieniem pavadīts nostājies pie sienas, gaidīja, kas sekos tālāk, jo bija skaidrs, ka ieradušies pēc viņa.

Valčara skatoties tālumā, juta kā asinis, kuras plūst no pārsistās galvas brūces, lika atcerēties savas būtības trauslumu, lai varētu atgādināt paliekošajiem, ka sistēma, kura tur viņus kontrolē, patiesībā nav ieintersēta viņa brīvībā, attiecībā pret visparastākajām lietām.