Par Valčaru 11.sērija

Tūzi, mums jāsaštuko truba, lai var lietas ātrāk sabīdīt, bet vajadzēs piķi, - Valčara pasaucis Tūzi sev blakus, uzsāka sava plāna īstenošanu.

Bet cik vajag?- Tūzis saprata, ka viņam vajadzēs organizēt naudu.

-Domāju ar vienu simtu pietiks, dabūsi?

-Jā, jāpadod bračkam tikai ziņa.- Tūzis bija pārliecināts.

- Davaj, tad raksti maļavā, kā tavu bračku sauc un viņa telefona numuru, es aizdzīšu maļavu cilvēkiem, viņi  sakontaktēsies, un ja naudu dabūs, tad telefons būs te nedēļas laikā, - Valčara pasniedza Tūzim kladi un pildspalvu.

Valčara,  tas vispār ir reāli, te iedabūt telefonu?- Robčiks bija dzirdējis viņu sarunu.

Protams, šitie menti visi pērkami, tie kuri nav pērkami tos ātri vien izmet no šejienes, jo mēs par viņiem kompromatu ātri vien savācam, tāpēc ielāgo to uz visiem laikiem, šeit viss ir pērkams, viņi taču arī cilvēki, domā viņi ar to savu mizerno algu būtu gatavi te strādāt, pēc kaut kāda aicinājuma, kā viņi saka? Viņi ir tādi paši kā mēs, tikai ar pagoniem un tas ko viņi tur stāsta, ka viņiem tas ir dzīves aicinājums ir vienkārša pizdjoš. – Valčara pievērsās Robčikam.

Bija dzirdama rosība koridorā.

Nu vot i pajehaļi,- Valčara saprata, ka uz kamerām ceļās etaps.

Durvis atvērās, konvojieris pavēra vaļā durvju resti un durvīs parādījās maza auguma vīrietis,  pēc skata uz gadiem trīsdesmit. Nu vot prijehaļi, visiem sveiciens, paskatījies pa malām un uzmetis savu bendzīnbāku uz vienas no gultu malām. Ātri noorientējās kameras kontingentā.

Valčara, tu kā šeit vecā keda atkal ielidoji?- pamanījis Valčaru  viņš iesaucās un piegājis sasveicinoties apkampās.

Oi, tu tāds pats tūrists, kā es, hren tur stāstīt Ļova. – Valčara atmeta.

Davaj, sēdies pie galda, šas čīferu uzmucīšu, gan jau nodzenāts esi pa koridoriem, - Valčara piecēlies ieslēdza tējkannu.

Ai, mani zajebaļi vokzaļčikā ar šmonu, s pontom ātri bojājošus produktus nevaru nest uz hatu, vispār prihujeļi tie musari, kas viņiem nav pohuj, ēdu es desu ar pelējumu vai bez.- Ļova jautrā noskaņojumā sāka rakties pa savu lielo somu un uz gala sāka likt ārā savu nesamo.

Kad viņš bija beidzis produktu izlikšanu, Tūzim iepletās acis, uz galda stāvēja maisiņš ar salami desām,  apmēram desmit tējas paciņas, tikpat arī kafijas, cigaretes bija nomestas blakus galdam un iesietas lielajā Rimi maisiņā, cepumi, konfektes,  žāvēta speķa klucis, margarīna kastes, siers, buljonzupu kastīte, un vēl dažādi sīkumi.

Valčara uzmetis mierīgu skatienu Ļovas produktu krājumiem, - tu šito visu cauri šmonam dabūji cauri?

A hren man viņu nedabūt, es viņiem pateicu, ka Jūs te badā sprāgstat, un man jāpilda tīri humanitārās palīdzības misija, - Ļova atkal iesmējās.

Kur Borja tusē, blakus?- Ļova uzjautāja Valčaram.

Jā, šie tur visi pilnā sastāvā.

Bļa, nu tad jau mēs te visi atkal savākušies, a nahrena man Grīva teica, lai es nāku uz šejieni?- Ļova paskatījās atkal uz Tūzi, Garo, un Robčiku, kuri vēl joprojām nespēja izdvest ne vārda.

Nu, basota, ko sēžam, skumstam, mums tak šodien baigais kaujas uzdevums, man tā desa točna samaitāsies , ja mēs viņu nenolikvidēsim kaut pusi, a te kilogrami kaut kādi astoņi, davaj kustaties, nestāvat malā kā tādi kreisie, Valčara, nu pasaki tak viņiem lai nāk pie galda, hren viņi te tagad taisa neveiklas situācijas. – jo vairāk Ļova runāja, jo vairāk visiem radās pārliecība, ka cietuma sienas ir pazudušas kaut kur tālienē, un viņi ir vienkārši kaut kādā citā realitātē. Ļova turpināja dzirkstīt ar savām anekdotēm un kārtējiem jokiem, kuri uzjautrināja visus, un šī bija viena no tām retajām dienām, kad viņi nedomāja par to kur viņi atrodās.

Patiesībā Ļova bija rūdīts recidīvists, kura profils bija cilvēku tirdzniecība, jeb vienkāršāk sakot sutenerisms, pilsētā viņam bija savs bordelis, bet lielāko daļu meiteņu un sieviešu viņš vienkārši importēja uz Angliju, Vāciju un Holandi. Pret savējiem ļoti atklāts un jautrs cilvēks, bet pret svešiem viņš īpaši neizcēlās ar daiļrunību.

Ļova, mums kontingents te ir smags, bet pareizs, tāpēc nestāsti figņu, kas tad viņiem iemācīs, kā pareizi uzvesties kamēr te atrodās, ja ne mēs, vecie vilki.- Valčara pajokoja.

Ļova uzmetis skatienu uz Garo, tad uz Robčiku, tad uz vienu no blakus gultām,- Kas tur guļ tajā gultā?

 Es, - Garais atbildēja.

Skaidrs, tev taču nebūs iebildumu, ja es tur tagad gulēšu, vai ne? Tā čista bez uzbraucieniem, nekā personīga, pats saproti, tu jaunāks, tu vari arī pa palmu palēkāt.- Ļova izskaidroja radušos situāciju.

Nu, ja tu tā gribi, tad tā var izdarīt, man vienalga.- Garais bez ierunām bija gatavs izpildīt šo lūgumu.

Tu tikai tiešām nepadomā, ka es tevi kaut kā pritesņaju, davaj labāk taisi vaļā to iebiezināto pienu, mani tā tēma piedur, nevar tak rīt to baltmaizi ar sviestu un cukuru, -Lova zināja, ka tādas lietas vienmēr uzlabo garastāvokli. Garais saprata, ka Ļova neko ļaunu nebija domājis, palika drošāks, un ātri vien pierada pie jaunā biedra. 

Sarunas ieilga, pamazām Valčara un Ļova palika pie galda vieni paši un atcerējās vecos piedzīvojumus, pārējie pārēdušies centās iemigt, vai arī skatījās televizorā.

Davaj liekam uz masu, pamuldēt uzspēsim arī rīt, laiks mums te acīmredzami vēl pietiks, -Valčara sajutis nogurumu, paskatījās pulkstenī, kurš rādija jau otro nakts stundu, piecēlās, lai izstaipītos, novilka savu sporta kreklu un devās nomazgāties pirms gulētiešanas.